Prese par mums

Bīstamie dziļumi


                600 kg sprāgstvielu pacelts no Liepājas Kara ostas dibena. Tūkstoši gaida savu kārtu. Reaktīvā dziļumbumba (26 kg sprāgstvielas) prasa akurātu apiešanos. Liepāja gatavojas kļūt par pilnvērtīgu civilo ostu, bet tās kara vēsture pastāvīgi atgādina par sevi. Ne reti ūdenslīdēji atklāj akvatorijas dibenā nesprāgušus munīcijas krājumus, bet tādus nāvējošus lādiņu krāvumus kā pie 5. piestātnes, viņi vēl nebija redzējuši.

Raksta autors: Aleks Aļohins. Fotogrāfijā – Aleksandrs Dadukins


          Vecum vecs ūdenslīdēju kuteris „Afalina” lēnām tuvojās piestātnei. Apstājās. Orientējoties pēc burbuļiem, kuri cēlās no dibena, lēnām sāka nolaist celtņa strēli. „Maina lēnām, pa labi, vira...” – komandēja cilvēks austiņās un ar laringofonu, kurš uzturēja sakarus ar ūdenslīdēju. Sarūsējis, pārklāts ar sīkiem gliemežvāciņiem, metāla gabals karājās āķa galā kā dīvaina ēsma. „Reaktīvā dziļumbumba ... sprāgstviela vien 27 kg. Neuztraucieties, tā ir bez detonatora, to mēs jau vakar izcēlām.”
Piestātnē bumbu saņēma 44. bataljona zemessargu gādīgās rokas. Uz dēļiem gulošais priekšmets, kurš spējīgs iznīcināt zemūdeni, izskatījās kā visnotaļ miermīlīgs metāllūznis.

 

Senču mantojums


           Jūras kartēs atzīmē pat vienu nogrimušu torpēdu vai daļu mīnu lauka, bet Liepāja skaitās par jau „sprādzienbīstamu” ostu. Dāņu firma, kas nodarbojās ar Kara ostas kanāla padziļināšanu, piekrita sākt darbus tikai tad, kad būs garantija, ka viņu zemessmēlējs nejauši neuzdursies uz kādu sprādzienbīstamu priekšmetu. Un ne velti: topošo darbu vietā pie 5. piestātnes pirmās  apskates laikā firmas „Meg Akva” ūdenslīdēji atrada 16 šāviņus.
Tālāk darbus turpināja viņu kolēģi no Rīgas „ASPTR” un Liepājas „Opron Shipping”. Citiem nav kvalificētu speciālistu tādas sarežģītības darbu veikšanai. Pirms divām nedēļām ūdenslīdējs – spridzinātājs Vitālijs Borisēvičs sāka sprādzienbīstamā padomju mantojuma meklējumus. Pirmais, kas pārsteidza Vitāliju, - šāviņu dibenā izrādījās daudz vairāk. Uzreiz tika atrasti ne mazāk kā pussimts aizdomīgu objektu.
- Daudzi šāviņi slējās no dibena gandrīz vertikāli,- stāsta Vitālijs.- Tos nepazaudēja, tos vienkārši pārmeta pāri bortam. Speciāli. Acīm redzot, pēc šaušanas apmācībām šāviņi palika lieki un lūk, tādā veidā no tiem atsvabinājās, lai nebūtu jāraksta ziņojumi.

Reāli draudi


                  Bez munīcijas krājumiem dibens izrādījās kā nosēts ar transporta līdzekļiem: tur bija torpēdu ratiņi, mīnu ratiņi un pat vesels automobilis. Kad to izcēla, izrādījās, ka tas ir „izģērbts” sestais „žigulītis” ar numura zīmi L 59 – 11 LA, kurš jau vairākus gadus skaitījās meklēšanā. Tikai pēc lielgabarīta atkritumu izcelšanas varēja sākt munīcijas krājumu izcelšanu. Ūdenslīdēju darbu sarežģīja tas, ka aizskarot metru biezo dūņu slāni pacēlās necaurredzamas duļķes. Tādēļ lielāko daļu meklējumu varēja veikt tikai ar tausti. Tas, protams, paaugstināja darbu bīstamību. Novērtēt munīcijas krājumu stāvokli, to bīstamību tumsā bija pārāk sarežģīti. Bet sprādziens zem ūdens – tā ir garantēta ūdenslīdēja bojāeja.
- Sprādziena draudi bija visus šos gadus, kamēr munīcijas krājumi gulēja dibenā, - stāsta Daņiļeca kungs. – Nolaists enkurs, nomests ķieģelis vai dzelzs gabals varēja kļūt par cēloni kāda lādiņa detonācijai . Pēc tam uzsprāgtu visi. No piestātnes nekas nepaliktu pāri, lai arī visi šie „labumi” guļ 10 m dziļumā.

Pilsēta uz mīnas


          Desmit  dienu laikā tika attīrīts 140 m x 10 m liels iecirknis, bet tās vēl nebija darbu beigas pie 5. piestātnes. Dūņas dibenā vēl varēja slēpt daudz pārsteigumu. To esamību vēl pārbaudīs ar mīnu meklētāju.
- Mēs nezinām, ar ko varam sadurties šeit vai pie pirmās piestātnes, - atzīstas Vladimirs Daņiļecs. – Liepāja bija mīnu osta vēl cara laikā ...  Šeit dibenā var daudz kas atrasties. Kamēr nebūs zināms kas mums  ir un kā nav, tikmēr nevaram justies drošībā.
          Tomēr visi 5. piestātnes „dārgumi” ir nieks, salīdzinot ar to problēmu, kuru Liepājas pilsētas varas pārstāvji rūpīgi noklusē. Lieta tāda, ka tieši aiz Kara ostas mola 3,5 m dziļumā guļ liellaiva. Nogrima tā Otrā Pasaules kara laikā ar pustonnīgu lādiņu kravu Tosmāres krasta baterijām. Krava – ne mazāk kā tūkstotis tonnu. Kaut arī tā vieta nav kuģu ceļā, gadījumi, kad kuģi ir novirzījušies no kursa, jau ir bijuši. Ja TAS sprāgs ... Latvija ilgu laiku būs pasaules ziņu topā.
- Mēs domājam, ja Liepāja gatavojas kļūt par intensīvu ostu, tad ar šo „mīnu” nāksies tikt galā, - uzskata Aleksandrs Dadukins. – Ostas, kuras akvatorijas dibenā guļ kaut kas TĀDS, reitings vienmēr būs zems. Kuģu īpašnieki vēl vairākas reizes padomās, vai ir vērts riskēt ar kuģiem un kravu. Lētāk būs pacelt šo kravu. Vēl jo vairāk, ka cena tikai 16 latu par lādiņu.

Kalibrs katrai gaumei


           Mūs uzaicināja uz 5. piestātni jau visu darbu beigās. Desmit dienu laikā tika pacelti 52 lādiņi 76 kalibra, viens – 57 mm un viens 25 mm, 10 detonatori un dziļumbumbas. Kopējais sprāgstvielu svars – vairāk nekā 300 kg. „ Nekas, vēl paspēsiet nolūkoties”, - mūs nomierināja „ASPTR” tehniskais direktors Aleksandrs Dadukins.
... Varēja just, ka šī operācija jau kļuvusi par ikdienišķu lietu ūdenslīdēju brigādei. Darbi sokas ātri, jo iepriekšējās dienās ūdenslīdēji pārvietoja lādiņus tuvāk piestātnei. Tieši no tās brezenta spaini nolaida ūdenī. Pēc pāris minūtēm to lēnām un akurāti ar rokām izvilka jau ar kravu. Viens no sarūsējušiem lādiņiem aizdomīgi šņāc... Bet tikai.
Pēc stundas virspusē parādās divi 76 mm lādiņi, viens 57 mm. Bet kas tas tāds? ”Va velns, pirmo reizi kaut ko tādu redzu, - brīnās „OPRON” prezidents Vladimirs Daņiļecs. – Nokrāsots zaļš... Varbūt ķīmisks? Paskatīsimies katalogā. Aha, siltuma traucējumu veidotājs, akurātāk ar to”.

Sarūsējusī torpēdas galviņa


          „Es, es – galviņa no... torpēdas”, - jokojām bērnībā. Ar īsto galviņu no torpēdas ar diametru 530 mm jokot negribējās. Celtnis akurāti un piesardzīgi izvilka to saules gaismā, lai iekrautu zemessargu kravas automobilī. Gaisā pirmoreiz varēja just sasprindzinājumu. Zem alumīnija apvalka slēpās 200 kg „jūras maisījuma”, kuram pa spēkam izārdīt mīnu kuģi. Maina, un – torpēda iekrauta. Zemessargi sāka kraut mašīnā visu pārējo. Lādiņus guldīja smiltīs. Viss noritēja gludi, tad pēkšņi smaga dziļumbumba izslīdēja no rokām un atsitās pret metāla borta malu. Paldies Dievam... nekas nenotika.
- Tagad mēs visu to nogādāsim mūsu pilsētas bāzē, - nomierināja mūs bataljona komandieris Ivars Gundars. – Pēc tam aiz pilsētas uzspridzināsim. Mums jau tagad ir apmēram 600 kg sprāgstvielu. Iznīcināsim to pa daļām.
... 57. gada izlaiduma „Dodge” devās ceļā. Bez bākugunīm un eskorta pa pilsētas ielām ar trim simtiem kilogramu nāves kravas kastē.
- Vispār jau padomju laikā no ūdens paceltus munīcijas krājumus arī glabāja ūdenī, - piezīmē kāds no ūdenslīdējiem. – No vides maiņas tie var detonēt. Bet mūsu sapieri mācījās no amerikāņiem, viņiem jau laikam labāk redzams...

Copyright (c) Petit

 

 

Nauda no ūdens dzīlēm


          Kamēr pastāv ostas ūdenslīdēju firmām darba netrūks. Bizness tas ir sarežģīts, bet kopumā rentabls. Tieši tādēļ tirgus līderi pieļauj, ka Latvijai uzmanību pievērsīs ārzemju kolēģi. „KB” sarunājās ar Latvijas lielākās ūdenslīdēju firmas „ASPTR” tehnisko direktoru Aleksandru Dadukinu. Šā biznesa un vispār zemūdens darbu specifika ir – „barā” šeit nestrādā. Citās Latvijas firmās  - pa 1-3 ūdenslīdējiem. – Protams, padomju laikā bija citādāk, - stāsta Aleksandrs Dadukins. – Tikai pierakstītajā Baltijas jūras kuģniecībai „ASPTR” (АСПТР – аварийно-спасательные и подъемно-технические работы) strādāja 50 ūdenslīdēju. Bet zināmie notikumi desmit gadus atpakaļ izjauca ierasto mehānismu. Tad daudzas ūdenslīdēju stacijas tika izpārdotas vai nodotas metāllūžņos. Mēs savas iekārtas un daļu personāla saglabājām.


          Tieši uz šīs bāzes 1992.gadā tika dibināts komercuzņēmums SIA”ASPTR”, kas saglabāja sava padomju priekšteča abreviatūru. Starp citu, Aleksandrs Dadukins ļoti silti atsaucas par pārmaiņu laiku. Darba bija daudz, bet kam to veikt – nebija. Bez tam, lai veiktu vairākumu  zemūdens darbu, ir nepieciešami nopietni starptautiski sertifikāti. – Darba arī pašreiz pietiek, - saka A.Dadukins. – Kuģi Baltijas jūrā vienmēr kaut ko uztin uz dzenskrūvēm. Labi, ja tikai tīklu vai tauvu. Tā reiz no dzenskrūves nācās noņemt pat enkurķēdi. Bet sevišķi „forši” bija pagājušā ziemā: izveidojās varens ledus un tas salieca daudz dzenskrūvju. Te bez ūdenslīdējiem vispār neiztikt: Rīgas dokos rindas vairāku mēnešu garumā, bet kravas negaida. Lūk , mēs tad arī veicām saliekto dzenskrūvju spārnu apgriešanu, lai nebūtu kuģu dīkstāves un tie varētu aizkuģot līdz nākošam dokam. Daudz darba bija arī ar caurumu lāpīšanu kuģu korpusos.


Dziļumu mežoņi


            Ja tam vēl pievieno regulārās kuģu zemūdens daļu apskates apdrošināšanas kompānijām, tad rodas iespaids, ka šajā tirgus daļā ir vietas vēl daudziem dalībniekiem. Tomēr Dadukins spriež savādāk. Pēc viņa aprēķiniem, šodien Latvijā strādā apmēram 40 ūdenslīdēju, kuri ir „izmētāti” desmitos dažādās firmās. Tas ir pietiekami. Vēl vairāk, daudzas firmas specializējas tikai vienkāršāku darbu veikšanai: korpusa tīrīšana, korpusa dibena apskate. Viņiem ilgi nākas gaidīt pasūtījumu un viņu ūdenslīdējiem parasti vēl ir kāds pastāvīgs darbs. Kas attiecas uz sarežģītu darbu kompleksu veikšanu zem ūdens, tad tos var izpildīt tikai divas firmas – „BMGS” un „ASPTR”. Ciešas konkurences starp tiem nav daudzu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tiem ir bagāta kopējo darbu pieredze. Tā, Liepājas ostas kuģu ceļa attīrīšanas laikā „BMGS” nodarbojās ar zemūdens celtniecību, bet „ASPTR” – ar trīs nogrimušu kuģu pacelšanu. Otrkārt, mūsu valsts profesionālos ūdenslīdējus saista draudzīgas un godbijīgas attiecības.


         Bet ,liekas, augstāk minētais neattiecas uz daudzajām mazajām firmām un „pagrīdes” ūdenslīdējiem. – Paradokss ir tas, ka zemūdens darbiem Latvijā licence, principā, nav vajadzīga, - saka Dadukins. – Lūk arī iznāk tā: cilvēks saņem draivera apliecību kādā klubā un domā, ka ar to tagad varēs pelnīt. Rezultātā šādi puiši regulāri iet bojā, viens-divi katru gadu, vai arī nopietni sagrauj savu veselību. Bez tam, „pagrīdes” ūdenslīdēji kropļo tirgu ar dempinga cenām. Tā nekvalificēts ūdenslīdējs viegli piekritīs par 25 latiem uz sešām stundām veikt kuģa korpusa dibena attīrīšanas darbus. Bez jebkāda nodrošinājuma, uz savu galvu un risku. Starp citu, septiņu stundu ūdenslīdēju stacijas darbs maksā vismaz 200-250 latu.
- Vispār jau sīkās firmas mums ne pārāk traucē,- atzīstas Dadukins. – īstā darbā viņi nav mums konkurenti un to ,ka kāds no nulles izveidos firmu un sāks ar mums nopietni konkurēt, es neticu. Tas ir pārāk sarežģīti. Risks neatmaksājas.
Sarežģīti un piebildīsim, dārgi. Piemēram, mūsdienu ūdenslīdēju kostīms maksā dažus tūkstošus dolāru. Profesionālā maska – līdz 15 tūkstošiem. Tas viss neskaitot pārējos kapitālieguldījumus un pastāvīgo nepieciešamību atjaunot ierīces un aparatūru.
- Ja nopietns pasūtītājs redzēs, ka jūsu ūdenslīdējs nolaižas zem ūdens vecā aprīkojumā, tad visdrīzāk jūs strādājiet ar viņu pēdējo reizi, - skaidro Dadukins. – Pat tikai apsekojot kuģa korpusa dibenu mēs izmantojam profesionālo zemūdens ciparu kameru. Tādas ir šo laiku prasības: ūdenslīdējs vēl turpina apskati, bet atrasto bojājumu fotogrāfijas jau nosūtītas pa Internetu kuģa īpašniekam un apdrošinātājam. Neviens ilgi negaidīs. Šā biznesa rentabilitāti iespaido tas, ka ūdenslīdējam lieku reizi jābūt pārliecinātam par sava darba kvalitāti. Spilgti to pierāda nogrimuša kuģa izcelšana. - Reiz es redzēju, kā pildot šādu darbu centās ieekonomēt, - atceras Aleksandrs Dadukins. – Nolēma ātrāk beigt darbus  un nenogādāja kuģi ne līdz dokam pat ne līdz krastam. Sak, virs ūdens turas – nu un labi. No rīta kuģis bija nogrimis un tas nozīmēja – visi darbi jāsāk no jauna.
 
Ārzemju faktors


         Latvijas ūdenslīdēji saņem pasūtījumus ne tikai no Krievijas, Lietuvas vai Igaunijas. Par viņu sniegtajiem pakalpojumiem interesējas arī Dānijā un Zviedrijā. Tomēr Aleksandrs Dadukins  pret tādiem priekšlikumiem izturas rezervēti. – Rietumu valstu pasūtījumus vērts pieņemt, ja jūsu firma piedalās kā darbu apakšuzņēmējs, tas ir, visas attiecības ar varas pārstāvjiem kārtojat ne jūs, - viņš skaidro. – Citādi ,piemēram, videi nodarītais kaitējums var nopietni iedragāt  jūsu biznesu un reputāciju. Tāpat nevajag domāt, ka mūs aicina ,lai labi maksātu. Tādēļ arī aicina, ka grib ieekonomēt.
         Aleksandrs Dadukins stāsta, ka savulaik ūdenslīdēji meklēja laimi un naudu strādājot Īrijā. Ar šausmīgu aprīkojumu, neievērojot drošības normas, par nieka grašiem viņi izpildīja sarežģītas zemūdens operācijas. Rezultātā visi atgriezās un svešas dzīles viņus vairs nevilina. Toties mūsu dzīles ,pēc Aleksandra Dadukina domām, rietumu ūdenslīdējiem ir interesantas. Viņš paredz, ka drīzumā lielas skandināvu kompānijas sāks interesēties par mūsu ostām. Drīzāk tā nebūs tieša intervence, bet vai nu pērkot firmas kopā ar personālu, vai „ūdenslīdēju franšīze”, kas ir izdevīgi abām pusēm. Mūsējie iegūs starptautisku zīmolu, bet zīmola  īpašnieki – šeit sava nolietotā ūdenslīdēju aprīkojuma un iekārtu noietu. Kaut arī pats Dadukina kungs uzskata, ka viņa firmai tas nav vajadzīgs: arī savs zīmols pilnībā apmierina.

Avots: Коммерсант Baltic Daily